Kādēļ atmuguriski ir drošāk

Gan drošības speciālisti, gan mediķi atzīst, ka visdrošākā pozīcija bērnam automašīnā ir ar skatu pretēji braukšanas virzienam jeb atmuguriski. Tādēļ centieties saglabāt šādu pozīciju bērnam maksimāli ilgi. Jaunā Eiropas Savienības likumdošana nosaka, ka bērnu automašīnā atmuguriski būtu jāpārvadā ne mazāk kā līdz 15 mēnešu vecumam, tomēr speciālisti iesaka šādu pozīciju saglabāt vēl ilgāk. Piemēram mūsu kaimiņzemē Zviedrijā, bērnus atmuguriski pārvadā minimums līdz 3 gadu vecumam, bet nereti pat daudz ilgāk. Pamatā ir fizikas un statistikas sakarības iepretī bērna fizioloģijai:

• statistikas dati rāda, ka autonegadījumi visbiežāk ir frontāli — respektīvi, automašīna ar škērsli (citu automašīnu vai citu objektu) saduras ar priekšu, kā rezultātā notiek momentāla apstāšanās. Un šajā pēkšņajā ātruma maiņā iedarbojas fizikas likumi — viss, kas atrodas auto salonā turpina kustību iepriekšējā virzienā — tātad lido uz priekšu.
• maza bērniņa galva ir liela un smaga (līdz pat 25% no ķermeņa masas), muskulīši neattīstīti un kauliņi nenobrieduši. Tas nozīmē, ka satiksmes negadījumā, kad inerce sviež it visu un visus uz priekšu, bērnam, kas brauc ar skatu braukšanas virzienā un ir iesprādzēts auto krēsliņā, brīvi kustošā smagā galva ar milzu spēku tiek triekta uz priekšu un ir liela slodze (ekvivalenta vairākiem 100 kg svara) uz vājo kakliņu.

Abu šo iemeslu dēļ pat nelielā frontālā sadursmē bērni ar skatu braukšanas virzienā var gūt nopietnas mugurkaula un galvas traumas. Patiesībā, būtiskus sprandas un smadzeņu savainojumus iespējams gūt pat situācijā, kad spēkratam izdevies no sadursmes izvairīties, strauji bremzējot. Bērns var kļūt par vienīgo cietušo, braucot ar skatu braukšanas virzienā!

Extended Rear Facing jeb ERF ir ilgāka bērna pārvadāšana automašīnā ar skatu pretēji braukšanas virzienam – ar vārdu “ilgāka” saprotot ilgāk, nekā tas būtu ierasts. Dažādās valstīs tas nozīmē dažādu termiņu – citur tas ir ilgāk par bērniņa gada vecumu, citur 18 mēnešiem, bet ir valsts, kā Latvija, kur vispār nav nekādu ierobežojumu, kad mazuli likt ar skatu braukšanas virzienā – ja vien autosēdeklītis, kurā mazais brauc, tādu iespēju paredz – lieciet kaut no dzimšanas. Un daudzi vecāki steidz mazo sēdināt krēsliņā pēc iespējas drīz, lai lūkojas, kur brauc. Tikai, cik tas ir droši?

Frontālas sadursmes gadījumā (kas ir aptuveni 80% no avārijām), aptuveni 40% gadījumos bērni, kas sēž ar skatu braukšanas virzienā, gūst nopietnas traumas vai pat iet bojā. Šīs avārijas ir ne vien visbiežākās, bet arī visbīstamākās, jo tās parasti ir lielākā ātrumā un triecieni ir nozīmīgāki. Iemesls bērnu nopietnajām traumām ir gan fizika, gan bērna ķermeņa uzbūves īpatnības: visbīstamākā ir 1. krēslu grupa. Tas tamdēļ, ka krēslā bērns ir iesprādzēts ar siksnām un kārtīgi nostiprināts, bet galva un kakls var brīvi kustēties – attiecīgi bremzējot vai frontālas sadursmes brīdī bērna ķermenis ir fiksēts krēslā, bet smagā galva lido uz priekšu ar milzīgu spēku, ko netur vājais kakliņš un tiek gūtas traumas, kā rezultātā bērns var kļūt par invalīdu vai iet bojā. Pieaugušā galvas masa ir apmēram 9% no ķermeņa svara, kamēr mazuļiem 8-9 mēnešu vecumā vairāk kā 25%. Un mugurkauliņš vēl ir mīksts un nepārkaļķojies – līdz 3 gadu vecumam tas faktiski ir skrimšļu mīkstumā un pavisam apkaļķojas tikai līdz pubertātes vecumam. Tāpēc traumas, pat nelielas sadursmes gadījumā, ir daudz nopietnākas kā pieaugušajiem. Un bērns var ciest pat tad, ja nekāda sadursme nav notikusi, jo šoferis ir paspējis nobremzēt, bet bērnam bremzēšanas treiciena rezultātā var satraumēties spranda un būt nopietni smadzeņu bojājumi.

Pilnīgi otrādi tas ir krēslā, kurā mazulis novietots ar skatu atpakaļ – bremzējot un frontālas sadursmes gadījumā bērns ar inerci tiek iespiests dziļāk krēslā un ir labāk pasargāts. Statistika ir iespaidīga – 92% atmuguriski braucoši bērni negūst nopietnus savainojumus un netiek apdraudēta viņu dzīvība. Tātad braukt ar skatu pretēji braukšanas virzienam ir 5 reizes drošāk kā lūkojoties uz ceļu.

Piemēram Zviedrijā, kas ir numur viens valsts pasaulē satiksmes drošības ziņā, bērniem autosēdeklītī  atmuguriski ir jāatrodas līdz 4 gadu (!) vecumam. Un šī norma nav nekāds jaunums, bet likumdošanā iekļauta jau pirms 40 gadiem. Līdzīgas normas ir arī citās Skandināvijas valstīs. Arī ASV burtiski tikko mainījuši savu nostāju un bērniem atmuguriski jābrauc līdz 2 gadu vecumam. Šī rekomendācija nav vien jokains ieraksts kaut kur ceļu satiksmes noteikumos, bet tiek īstenots dzīvē un ir retums, kad Zviedrijā redzami bērni, jaunāki par 3 gadiem, braucot ar skatu braukšanas virzienā. Tieši tādēļ Zviedrija ir sasniegusi neticamus rezultātus bērnu (ne)mirstībā autonegadījumos līdz 6 gadu vecumam. Un iebildumam, kas tas ir labāku ceļu vai braukšanas kultūras dēļ arī ir pretarguments – salīdzinot datus Vācijā (kur nav populāras ERF idejas) un Zviedrijā, redzams, ka vecuma grupā, kura atbilst 0. grupas krēsliņiem, kuri visi novietojami ar skatu pretēji braukšanas virzienam, dati ir ļoti līdzīgi. Taču būtiskas izmaiņas traģisko autoavāriju statistikā sākas vecuma grupā, kur bērni tiek sākti sēdināt ar skatu braukšanas virzienā. Tātad ceļiem un kultūrai te laikam nav nozīmes.

Vēl viens liels arguments, kas izskan diskusijās par drošības tēmu auto ir krēsliņu sertifikācija. Jā, lai krēsliņu pārdotu Latvijā vai vispār Eiropas Savienībā, tam ir jābūt sertificētam. Taču testi, kuros šī sertifikācija notiek, ir vienkāršota un ņem vērā tikai ārēju bērna sadursmi ar automašīnu, bet neiedziļinās iekšējo orgānu satricinājumā vai spēkos, kādi iedarbojas uz mugurkaulu. Zviedrijā ir cita testēšanas metode autokrēsliņiem, kur šie lielumi tiek mērīti un ir pierādīts, ka slodze uz sprandu ir 5x lielāka, atrodoties ar seju braukšanas virzienā: ar skatu braukšanas virzienā apmēram 300-320 kg, kamēr ar skatu pretēji braukšanas virzienam tikai 50-60 kg. Un arī iekšējie orgāni saņem būtiski mazāku satricinājumu un ir pasargātāki.