Vasaras sākumā patīkami pārsteidza raidījuma “Zebra” sagatavotais sižets par bērna drošību automašīnā. Tajā ne vien izvērsti apskatīta bērna drošība autosēdeklītī un uzsvērts, ka atmuguriski braukt mazam bērnam vismaz līdz 3 gadu vecumam ir krietni drošāk, bet speciālisti arī pievērš uzmanību bērna pārkašanas riskiem un kā rīkoties, ja vasaras tveice skārusi mazuli.

Raidījums “Zebra”, 15.06.2016. Bērna drošība automašīnā! from TV Zebra on Vimeo.

Gada aukstajos mēnešos mazinās bērna drošība automašīnā – ne vien tādēļ, ka braukšanas apstākļi kļūst bīstamāki kopumā, bet arī tādēļ, ka biezajā apģērbā bērni biežāk kā parasti tiek nepareizi piesprādzēti autokrēsliņā. Kā gan apģērbs ietekmē bērna sprādzēšanas drošību?

Biezs apģērbs liedz mazuli piesprādzēt cieši

Drošas Braukšanas skolas eksperts Artūrs Priednieks atgādina, ka arī pats labākais un drošākais autokrēsliņš neko nedos, ja bērns tajā neatradīsies sadursmes brīdī. Attiecīgi, lai bērns no krēsliņa neizkristu, viņam ir jābūt droši un pareizi piesprādzētam ar autokrēsliņa drošības jostiņām (bērniem līdz 18 kg) pāri kājām un plecu daļai. Turklāt jostiņām maksimāli cieši jāpieguļ bērna ķermenim. Un tieši to traucē izdarīt biezais un pufīgais apģērbs, kurā ikdienā ģērbjam bērnus aukstajos rudens un ziemas mēnešos.

Lai nodrošinātu valkātājam siltumu, ziemas apģērba pildījums ir veidots mīksts, pūkains un aiztur sevī gaisu. Arī tad, ja ļoti cieši tiek pievilktas autokrēsliņa drošības jostiņas, siltinājuma materiālā vienalga vēl būs daudz brīvas telpas un gaisa starp bērna ķermeni un drošības jostu. Tādēļ sadursmes brīdī tas saplaks un atklāsies, ka cieši pievilktās jostiņas nemaz vairs nav tik stingras, kā šķiet. Jāņem vērā, ka bezformīgais apģērbs, slidenais materiāls un citi aspekti arī traucē pareizi pozicionēt jostiņas uz bērna pleciem un visbiežāk tās izrādās noslīdējušas daudz zemāk. Sevišķi tas attiecas uz pavisam maziem bērniem, kuru plecs ir vien dažus centimetrus platāks par pašu drošības jostu un biezāk kombinezonā tā siluets izzūd pavisam. Turklāt šādas nepietiekami stingras jostiņas un slīdīgais mitrumu aizturošais apģērbs arī ļauj izveicīgam bērnam daudz vieglāk atbrīvoties no tām.

Kā būtu pareizi piesprādzēt bērnu ziemā?

Pirmkārt, ir jāpatur prātā, ka vairums automašīnu ir aprīkotas ar sildierīcēm un mašīnas salonā nemaz nav tik auksts kā ārā, tādēļ ģērbjot bērnu gudri – kārtu kārtām, pufīgo virskārtu var arī droši novilkt. Jo pārāk biezi ģērbts un automašīnā sakarstot, bērns pēc tam atkal nonāk aukstumā ar nemainīga biezuma apģērbu un tad gan var saaukstēties.

Tomēr, ja automašīnā nav pietiekami silts, pareizi būtu silto kārtu nevis atstāt zem drošības jostām, bet segt tām pāri. Bērnu vajadzētu saģērbt plānā siltā apakškārtā – piemēram, flīsa jakā vai kombinezonā, vilnas jaciņā vai tml. un piesprādzēt droši un cieši, un tikai pēc tam pārsegt ar ko siltāku – to pašu silto jaku, kas bijusi mugurā līdz automašīnai, kādu pieaugušā apģērba gabalu, siltu sedziņu vai ko līdzīgu. Daudzi silto guļammaisu vai kāju pārsegu ražotāji arī rūpējas par drošību automašīnā un aprīkojuši savus izstrādājumus ar atverēm muguras daļā, kas ļauj bērnu piesprādzēt ar 3 vai 5 punktu drošības jostiņām, atstājot tās siltā maisa iekšpusē virs plānākās apģērba kārtas. Taču tieši tikpat daudzi ražotāji šādu iespēju nav paredzējuši un diemžēl savos reklāmas materiālos komunicē aplamu bērna sprādzēšanu virs pārsega, tāpēc esiet kritiski un pārliecinieties, pirms izdarāt izvēli, ka siltais “bunkerītis” ļaus bērnu piesprādzēt tā iekšienē nevis tam pāri!

Attēlā redzams, kā 2 gadus vecs bērns autokrēsliņā rūpīgi piesprādzēts ar ziemas apģērbu, bet to novelkot atklājas, ka jostiņas ir vaļīgas un līdz drošai un ciešai piesprādzēšanai ir tālu – bērns brīvi var liekties uz priekšu, atsvabināties no jostiņām un sēžot mierīgi tās ir brīvas un noslīdējušas.

Tieši tādēļ jāiegaumē, ka automašīnā mazuli jāpārvadā plānā drēbju kārtā, cieši savelkot jostiņas un siltumu jānodrošina, bērnu pārsedzot ar papildus apģērbu vai segu. Tā mazulis automašīnā būs drošībā un siltumā.

Extended rear-facing jeb ERF latviski būtu tulkojama kā ilgstoša bērna pārvadāšana atmuguriski un šādā veidā bērnam automašīnā tiek nodrošināta 5 reizes (!) lielāka drošība, palielinot viņa iespējas negūt dzīvībai bīstamas traumas frontālā sadursmē līdz pat 92%. Informācija par drošības priekšrocībām šāda veida autokrēsliņos kļūst arvien pieejamāka un arvien vairāk vecāku izvēlas savu bērnu vizināt autokrēsliņā ar skatu pretēji braukšanas vrizienam vismaz līdz 3-4 gadu vecumam, bet daudzi arī ilgāk. Augot pieprasījumam, arvien plašāks kļūst arī piedāvājums un šobrīd Eiropā sertificēti jau vairāk kā 20 autokrēsliņi, kuros atļauts pārvadāt bērnu ar skatu pretēji braukšanas virzienam līdz 18 kg vai lielākam svaram. Lai vieglāk būtu pieņemt lēmumu un izvēlēties sev piemērotu autokrēsliņu, esam apkopojuši Latvijā pieejamo krēsliņus tabulā ar svarīgākajiem salīdzināmajiem parametriem.

Papildus esam apkopojuši arī Eiropā sertificētos modeļus, kas šobrīd Latvijā nav iegādājami. Par tiem vairāk lasiet šeit.

Ziema ir laiks, kad biezāka apģērba kārta liek bērnam esošajā autokrēsliņā justies neērti, pietrūkst drošības jostiņu garums un vecāki sāk lūkoties pēc nākamā – lielākā krēsliņa vai paliktnīša. Svarīgi noskaidrot, vai bērns jau ir gatavs sēdēt uz paliktņa un kādu labāk izvēlēties. 

Pirmkārt, kas ir paliktnis un kā tas pasargā bērnu?

Paliktnīši ir divu veidu – ar atzveltni jeb tā saucamie “highback booster” un vienkārši bez atzveltnītes un sānu malām. Paliktņa galvenā funkcija ir pareizi pozicionēt automašīnas jeb 3punktu drošības jostu uz bērna ķermeņa. Tātad, sēdēšana uz paliktņa nozīmē, ka paceļot bērnu augstāk, jostas augšējā daļa šķērso bērna plecu, savukārt kāju daļa, šķērso iegurni nevis vēderu. Šim nolūkam paliktnī parasti ir iestrādātas tā saucamās “vadulas” – skaidras norādes par drošības jostas ceļu (visbiežāk sarkanā krāsā). Tātad faktiski paliktnis bērnu pats par sevi nepasargā, bet gan palīdz pareizi funkcionēt automašīnas drošības jostai, kura tad pasargā mazo pasažieri sadursmes laikā gluži tāpat, kā tā pasargā pieaugušo – aizturot viņa lidojumu uz priekšu un mazinot traumu gūšanas risku.

Un šī ir būtiskākā atšķirība no 0. un 1. grupas autokrēsliņiem, kuri primāri funkcionē kā autonoms drošības aprīkojums. Savukārt paliktnī bērnam tiek lietota elastīgā automašīnas drošības josta. Un šo bieži vien vecāki neiedomājas, kad sāk apsvērt paliktņa iegādi savam mazulim, attiecīgi sasteidzot pāriešanu uz 2/3. grupas aizsarglīdzekli.

Kad sākt domāt par paliktnīti?

Liela daļa ekspertu atzīst: ne ātrāk kā 4 gadu vecumā. Oficiāli paliktņi – gan ar atzveltni, gan bez – ir sertificēti no 15 kg svara un tiek rekomendēti bērniem, kas sasnieguši 100 cm augumu, jo tradicionāli Eiropas Savienībā autokrēsliņu sertifikācija ir balstīta bērna svara kategorijās nevis vecumā, kas bieži vien neatspoguļo reālo bērna piemērotību konkrētas grupas autokrēsliņam. Augums faktiski ir tikai rekomendācija, nemaz nerunājot par vecumu, kuru reti kurš ražotājs vispār piemin lietošanas instrukcijā vai reklāmā. Taču paliktņa lietošana ir lielā mērā saistīta ar augstāk aprakstīto jostu lietošanu – reti kuri bērni ir pietiekami disciplinēti automašīnā, lai varētu godprātīgi sēdēt paliktnītī, neizmantojot elastīgās jostas doto brīvību. Šeit nav pat runa par to, ka saniķojies bērns var izrādīt savu protestu, atbrīvojoties no jostām vai pat ar visu jostu izkāpt no krēsla un stāvēt kājās uz grīdas (kas ir iespējams, ja josta ir gara), te ir runa par to, ka bērns līkņā pēc tālāk esošiem priekšmetiem, lai komunicētu ar citiem mašīnā esošajiem vai labāk redzētu skatu pa logu. Un tur bērnam nebūt nav jābūt nepaklausīgam – tas ir vienkāršs 2- vai 3-gadnieks ar savu dzīvo interesi par pasauli. Tādā veidā viņa galva nonāk tālāk uz priekšu kā tai būtu jābūt un, ja tas notiek sadursmes brīdī, ievērojami palielinās traumu, sevišķi galvas, risks.

Tātad, īsā atbilde: lai apsvērtu bērna pāriešanu no 1. grupas krēsliņa uz paliktni, bērnam būtu jābūt vismaz 15 kg smagam, vismaz 100 cm garam un vismaz 4 gadus vecam. Turklāt šo rekomendāciju vislabāk dalīt vēl sīkāk: bērnam vecumā no 4-6 gadiem ir pārliecinoši drošāk atrasties paliktnī ar atzveltni.

Šeit gan jāuzmet acs arī monētas otrai pusei – kad īsti paliek par mazu 1. grupas krēsliņš: kad bērns ir sasniedzis 18 kg. Un ar jostiņām krēsliņā ar skatu braukšanas virzienā noteikti nedrīkst braukt ilgāk kā līdz šiem norādītajiem 18 kg, pat ja tas vēl it kā der. Jo sadursmes brīdī visas slodze ir uz jostām un sertificētas it visiem krēsliņiem Eiropā tās tiek TIKAI līdz 18 kg svaram, smagāku bērnu tās var nenoturēt uz izplīst laukā no savām vietām. Citas pazīmes, ka krēsliņš vairs neder – galva ir būtiski pāri krēsla malai vai arī krēsliņa augšējā lenču pozīcija ir zemāk par bērna pleciem, kas nozīmē, ka jostas visu laiku slīd nost no pleciem… Šīs būtu galvenās pazīmes, kas liecinātu par to, ka patiešām jāraugās uz jaunu krēsliņu.

Kāds paliktnis ir drošāks?

Kā jau minēts augstāk, 4 gadu vecumā labāk tomēr būtu izvēlēties paliktni ar atzveltni, jo tam ir vairākas būtiskas papildus funkcijas. Pirmkārt, krēsliņš ar atzveltnīti vairāk līdzinās līdz tam lietotajam sēdeklītim un disciplinēs bērnu atrasties savā sēdvietā ar taisnu muguru. Turklāt atzveltnes augšdaļā iestrādātā vadula jostas plecu daļai, palīdzēs to allaž noturēt vietā arī tad, ja bērns krēslā dīdīsies. Otrkārt, atzveltne tomēr pasargās mazuļa muguru, sānu aizsargi amortizēs triecienos no sāniem. Taču nevajag arī šo aizsargu nozīmi pārvērtēt. 2013. gada nogalē notikušajā SAFER konferencē Zviedrijā kā reiz par šo tematu tika daudz spriests un speciālisti nonākuši pie secinājuma, ka sānu aizsargu zonā bērni reāli atrodas reti, jo, krēslu izstrādes un testēšanas ietvaros, netiek ņemta vērā reālās dzīves situācija – ko īsti bērni automašīnā dara un pirms-sadursmes bremzēšana. Piemēram, bērni bieži lieto mūsdienu tehnoloģijas – planšetes, telefonus, kādēļ skatās ierīces ekrānā sev klēpī un ir salīkuši uz priekšu. Tāpat ar pārspīlēti lieliem sānu aizsargiem, bērniem mazinās redzamība un bērni šo kompensē, liecoties uz priekšu. Šāds efekts patiesībā kļūst par defektu, jo bērni ne vien neatrodas sānu aizsardzības zonā, bet arī atrodas tālāk uz priekšu mašīnas salonā un atkal palielinās traumu gūšanas riski, sevišķi galvai un sprandai. Tas pats attiecas uz ļoti biezu atzveltni, kas pozicionē bērnu vairāk uz priekšu. Turklāt jāņem vērā, ka vairumā gadījumu šoferis, redzot tuvojošās briesmas, cenšas spēkratu apturēt, bremzējot. Tas nozīmē, ka visi pasažieri, tostarp bērni, sadursmes brīdī jau būs spēji saliekušies uz priekšu un, lai cik pamatīgi sānu aizsargi nebūtu, tie nesargās bērna galvu, kas ir to galvenais uzdevums. Treškārt, bet ne mazāk svarīgi – mazāki bērni biežāk mašīnā guļ. Un paliktnis ar atzveltni un sānu malām, bērna ķermeni noturēs vertikālā pozīcijā, kamēr uz paliktnīša bez atzveltnes, bērns sašļuks vai pat nogāzīsies uz sāniem. Un gulēt krēslā ar galvas atbalstu arī ir pulka ērtāk 

Tātad bērnam ap 4-6 gadu vecumu būtu labāk izvēlēties paliktnīti ar atzveltni un mērenām sānu malām. Taču būtu labi to uzmērīt – ļaut bērnam tajā iesēsties un novērtēt, vai tas ir bērna auguma proporcijām atbilstošs un pielāgojams. Nereti mazāk pārdomātiem krēsliem vai vienkārši tieši jūsu mazulim nepiemērotam krēslam nav iespējams atbilstoši pozicionēt jostu uz bērna ķermeņa – augšējā daļa pāri plecam (un nevis kaklam vai zodam), bet apakšējā daļa uz iegurņa un nevis vēdera. Atkārtošos, bet vērts – josta ir ļoti šaurs atbalsta laukums, kas sadursmes brīdī pēc vienkāršiem fizikas likumiem, uzņemas ļoti lielu slodzi. Attiecīgi uz kakla vai vēdera josta var nopietni traumēt bērnu (jā, arī lielāku pasažieri). Faktiski pie liktenīgas apstākļu sakritības iznākums var būt galēji bēdīgs.

Savukārt par skolas vecuma bērniem viedokļi dalās. Nav pārliecinošu pierādījumu, ka arī lielākiem bērniem krēsliņš ar atzveltni ir drošāks, jo augumā jau viņi ir lielāki, dīdās mazāk un guļ arī retāk. Jau iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ, bieži vien atzveltne un sānu aizsardzība nemaz vairs nepilda savas funkcijas. Toties paliktni bez atzveltnes ir vienkāršāk paņemt līdzi, attiecīgi vecāki retāk nonāk situācijā, kad pārvadā bērnu vispār bez paliktņa, kā arī bērnam ir lielāka brīvība automašīnā, ko vecāks bērns var izmantot strukturētā veidā (piemēram, apkalpot sevi pats nevis traucēt automašīnas vadītāju un novērst viņa uzmanību no ceļa).

Ar vai bez Isofix?

Bieži vecākus nodarbina arī jautājums par Isofix stiprinājumu. Svarīgi saprast, ka paliktņa gadījumā Isofix stiprinājumam nav NEKĀDAS nozīmes attiecībā uz drošību – tam funkcionāli ir tikai tāda nozīme, ka tiek pieturēts krēsliņš, jo bērnu tur automašīnas drošības josta. Gadījumā, kad paliktnītis netiek stiprināts ar Isofix, iznāk, ka tas tiek vienkārši nolikts uz automašīnas krēsla un bērns tajā iesēžas, savukārt piesprādzējoties ar drošības jostu to pietur ar savu svaru. Citādi tas ir 0. un 1. grupas krēsliņiem, kur bērns ir piestiprināts pie krēsliņa un ir vitāli svarīgi, lai krēsliņš būtu piestiprināts pareizi un sadursmē neaizlidotu pa gaisu ar visu mazuli. Attiecīgi vienīgā būtiskā atšķirība ar Isofix ir tāda, ka brīdī, kad bērns krēslā nebrauc, jums būs krēsliņš jāpiesprādzē ar drošības jostu, bet ja to tur Isofix, tad šāda vajadzība neradīsies.

Cik ilgi jālieto paliktnis?

Pēc Latvijā esošajiem likumiem bērnam līdz 150 cm augumam. Bet tas nav tikai likums vien. Principā aptuveni šādam augumam ir radītas automašīans drošības jostas un īsākam pasažierim tās nebūs pozicionētas korekti: apakšējā daļa šķērsos vēderu, bet augšējā daļa kaklu. Kā jau minēju, šādi novietotas siksnas apdraud bērnu. Turklāt kairinot kaklu, siksnas augšējā daļa beiži vien provocē bērnu izdomāt, kā to “labot” (un atzīšos godīgi, dažkārt tajā aktīvi piedalās arī nezinošie vecāki) – bērni pārliek otru roku pāri siksnai, tā ka tā nonāk padusē, šādi siksna avārijas situācijā salauž ribas un traumē iekšējos orgānus. Savukārt noliekot siksnas augšējo daļu aiz muguras, principā bērns ir piesprādzēts ar 2punktu drošības jostu, kas bērniem nav atļauts – avārijas situācijā siksnas daļa tikai pār kājām nenotur bērna ķermeņa augšdaļu, kas nozīmē milzīgu traumu risku vai pat izlidošanu no savas sēdvietas.

Un ļoti labprāt atstāju šo tēmu atvērtu diskusijai, jo viedokļi mēdz atšķirties, uzietā informācija arī – tā ka pilnīgi nekautrēdamies jautājiet un papildiniet 

Šodien viesojāmies CSDD, lai aprunātos par bērnu doršību automašīnā un kā padarīt sabiedrību zinošāku šajos jautājumos. Ko nu sabiedrība – pat mums nebija dažos jautājumos vienota viedokļa, kaut visi telpā esošie esam pietuvināti tematikai.

Mājās devos ar lielu apņemšanos izpētīt, kā tad īsti ir ar bērna drošību automašīnas priekšējā sēdeklī.

Kā apgalvo uzticamākie zviedru avoti, nav pārliecinoši pierādīts, ka priekšējā pasažiera sēdvieta automašīnā būtu bērnam mazāk droša. Zviedrijā šī pozīcija ir vēsturiski vispopulārākā tieši autokrēsliņa novietošanai. Protams, atmuguriska jeb ar skatu pretēji braukšanas virzienam! Viņi apgalvo, ka automašīnas priekšējā paneļa konstrukcija ir pietiekami izturīga, lai pasargātu bērnu no savainojumiem sadursmē un atmuguriski novietots autokrēsliņš ar savu atzveltni šo drošību dubulto, toties visa konstrukcija kopā vairāk pakļaujas sadursmes virzībai un bērns tiek virzīts uz automašīnas centrālo daļu nevis kustās pretī sadursmes epicentram. Svarīgākais arguments par bērna sēdināšanu priekšā, ko par būtisku uzsver arī DBS eksperti, ka vecāki, komunicējot ar bērnu, nenovēršas no ceļa un tādējādi būtiski samazina risku vispār iekļūt autoavārijā. Turklāt parasti atmuguriskajam krēsliņam iznāk vairāk vietas priekšā, kas dod iespēju ilgāku laiku bērnu pārvadāt atmuguriski pat tad, kad sāk likties, ka nu jau gan teju teju vairs kājiņām vietas nav.

Tā nu zviedri ir par bērna sēdināšanu priekšā ar skatu pretēji braukšanas virzienam, bet TIKAI UN VIENĪGI AR IZSLĒGTU VAI VISLABĀK DEMONTĒTU AUTOMAŠĪNAS DROŠĪBAS SPILVENU!!! Jo drošības spilvens atveras ar 300 km/h ātrumu, kas ir ātrāk kā samirkšķināt acis. Un ar šo nenormālo ātrumu trieciens ir tāds, ka atmuguriski novietots bērna autokrēsliņš tiek sašķaidīts. Un (Dievs nedod!) šai krēsliņā būtu mazais pasažieris! Tādēļ nav pieļaujama pat 200 m pabraukšana ap stūri līdz veikalam ar ieslēgtu drošības spilvenu un atmuguriski pavērstu autokrēsliņu priekšējā sēdeklī, jo pie zināmas apstākļu sakritības drošības spilvens var atvērties arī sadursmē ar vidēja auguma suni. Tāpēc neriskējiet!

Taču taisnība bija CSDD pārstāvim, ka nav kategorisks liegums priekšējā pasažiera sēdeklī pārvadāt bērnu, ja viņš atrodas ar skatu braukšanas virzienā un ir ieslēgts drošības spilvens. Kategoriski aizliegts tas nav, tomēr droši arī ne. Dažādi ārvalstu avoti norāda, ka bērnu zem 150 cm priekšējā pasažiera sēdeklī ar skatu braukšanas virzienā labāk nepārvadāt, jo drošības spilvens ir izveidots tā, lai pasargātu pasažieri, kas garāks par 150 cm un nopietnas traumas var gūt ikviens pasažieris, kas mazāks par šo augumu un trāpās ceļā gaisa spilvenam tā atvēršanās brīdī. Bet bērns visticamāk trāpītos. Jo straujas bremzēšanas vai frontālas sadursmes rezultātā bērns ar skatu braukšanas virzienā saliektos uz priekšu un ceļā gaisa spilvenam atrastos bērna galva, spranda un citas vārīgas ķermeņa daļas, jo bērna galva ir smaga un muskulatūra salīdzinoši nesaturīga, tādēļ viņa trajektorija uz priekšu ir izteikta un faktiski sanāk, ka viņš liecas pretī drošības spilvenam, bet tas drāžas pretī bērnam. Tādēļ situācijās, kad nu nekādi savādāk braukt nav iespējams, bērnu priekšējā pasažiera sēdeklī ir pēc iespējas cieši jāpiesprādzē autokrēsliņā ar integrētām drošības jostiņām un jāatvirza automašīnas sēdeklis maksimāli atpakaļ, lai pasargātu bērnu no sadursmes ar gaisa spilvenu, jo gaisa spilvens maza auguma pasažieri nevis pasargā, bet apdraud. Tādēļ vislabāk tomēr bērnam zem 150 cm braukt priekšējā pasažiera sēdeklī ar izslēgtu drošības spilvenu – brauc viņš atmuguriski vai ar skatu braukšanas virzienā.

Skumji, bet tas nav retums, kad redzam vecākus, kas automašīnā tur savu bērnu klēpī. Iemeslu tiek minēti dažādi – citi saka, ka brauc ļoti reti un autokrēsliņu iegādāties neredz jēgu, lielāki bērni protestējot pret atrašanos autokrēsliņā vai braucot ar paziņu auto krēsliņš vienkārši nav pieejams. Tomēr Edmunds Ozolnieks no Drošas braukšanas skolas ir kategorisks: “Turēt bērnu klēpī ir VISSLIKTĀKAIS variants!!!” Speciālists atzīst, ka pat situācijās, kad atbilstoša aprīkojuma bērna drošībai nav, drošāk nekā turēt bērnu klēpī ir viņu apsēdināt pašu savā vietā un piesprādzēt ar drošības jostu.

“Mammas parasti uzskata, ka avārijas brīdī varēs pasargāt bērnu un noturēt viņu. Taču patiesībā sadursmes brīdī notiek gluži pretējais – noturēt rokās bērnu nav fiziski iespējams. Un pieaugušais palaiž bērnu vaļā, turklāt pats ar savu ķermeņa masu uztriecās bērnam virsū un vienkārši saspiež viņu.” Papildus vēl jāņem vērā, ka spēki un paātrinājums, kādi automašīnas sadursmes brīdī iedarbojas uz salonā esošajiem braucējiem ir neiedomājami lieli un ikviena masa daudzkāršojas, tādēl faktiski bērns saņem vairāku simtu kg masai līdzvērtīgu triecienu.

Nelīdz arī piesprādzēšanās! Piesprādzējot sevi un bērnu kopā ar vienu jostu, frontālas sadursmes brīdī bērns saņem milzīgu spiedienu ar pieaugušā ķermeni no aizmugures un var gūt pat letālus miesas bojājumus ar drošības jostu, jo saskares virsma ir ļoti šaura. Savukārt, ja piesprādzēts ir pieaugušais, bet bērns sēž klēpī nepiesprādzējies, tad bērna kustība automašīnā sadursmes brīdī ir līdzīga tam, kāda tā būtu ar nepiesprādzētu pasažieri. E.Ozolnieks arī atgādina, ka tāpat kā bērnu kategoriski nedrīkst pārvadāt nepiesprādzētu, viņš nedrīkst arī atbrīvoties no drošības jostas un brīvi klīst pa salonu vai stāvēt starp priekšā braucošo krēsliem, jo sadursmes brīdī viņš var strauji lidot uz priekšu un izlidot pa priekšējo logu un nosisties sadursmē ar šķērsli vai nokļūt uz braucamās daļas spēkrata ceļā.

Kā minimums, ja nu gadījies tiešām tā, ka ceļā ir jādodas, bet autokrēsliņa nav, izņēmuma gadījumos bērnu var uzsēdināt uz kāda paaugstinājuma (spilvena, somas un tml.) un piesprādzēt ar drošības jostu pašu. Bet vecākiem nekādā gadījumā nevajadzētu bērnu vest savā klēpī, lai nekad nebūtu to jānožēlo…